Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, vin̦i lūza

Atmoda bija dvēseles svētki, kad viss likās iespējams, sasniedzams un tīrs. Ilgus gadus nomāktā, konjunktūras pinekļos savaņģotā tautas garīgā enerģija nu izlauzās ar neparastu, attīrošu spēku. Jo lielāka bija ticība šai utopijai, ka beidzotMoreAtmoda bija dvēseles svētki, kad viss likās iespējams, sasniedzams un tīrs. Ilgus gadus nomāktā, konjunktūras pinekļos savaņģotā tautas garīgā enerģija nu izlauzās ar neparastu, attīrošu spēku. Jo lielāka bija ticība šai utopijai, ka beidzot piepildīsies nepiepildāmais un ideāls saplūdīs ar īstenību, jo rūgtāka pēc šiem dvēseles svētkiem bija atjēgšanās muļķīgu ķildu un sīkumaina pašlabuma plosītajā ikdienā. Svētkos būt ir viegli. Tas neprasa piepūli. Ikdienā gan, jo tās pelēcībā atkal un atkal ir jārod spēks nepazaudēt gaismas staru, kas ved uz templi. --S.Kalniete